Trejādi jaunumi.

Trejādi, bet savā būtībā vienādi jaunumi! Protams, protam - tās ir "Gotiņas"!

***

Laila Jakovļeva no Cēsīm atrada mani internetā.

Lūk, ko viņa raksta:

"Ar ļoti lielu interesi izskatīju Jūsu gotiņu konfekšu kolekciju - Govju ganāmpulku Jūsu blogos. Esmu sajūsmā - super! Pat nespēju iedomāties, ka ir tāda dažādība!

Patiesībā, šķirstot grāmatas uzdūros dažiem gotiņu papīrīšiem un vēlāk vēl piekrājās klāt.. daudzi ir tādi, kādi kolekcijā jau ir, bet tā kā dubults neplīst, tad ceru,ka noderēs. Ir arī tādi,ko neredzēju kolekcijā.
Labprāt Jums nosūtītu sakrātos papīrīšus un dažus iepakojumu papīrīšus !

Pati arī esmu no vācējiem, krājējiem, tādēļ labi Jūs saprotu! Kolekcionēju maizes etiķetes un visu, visu kas ar maizīti saistīts /dzejoļi, receptes, ticējumi.../ nu etiķešu kolekcija nav jau tik milzīga kā Zālīša kungam, bet ap 3000 būs.."

Sestdien, 11.jūnijā, Lailas vēstule bija klāt, taču es to dabūju vien pirmdien, jo sestdien man bija jābrauc ar riteni no Nagļiem uz Viļāniem lieliskā latgaliešu kompānijā!

Breineigū latgalīšu breineiguo kompaneja! ;)

Kā jau solījusi, Laila atsūtīja man gan gotiņu etiķetes, gan iepakojumu. Lielais vairums no atsūtītā jau bija manā kolekcijā, tomēr divas Saldus Ziemsvētku "Gotiņas" bija ar savādākiem pantiem, viens pavisam neredzēts, un trīs jaunas ārzemju (baltkrievu) "Gotiņas".

Lūk, 1. septembrim veltīta "Gotiņa", kādu es manīju arī Ļeva kolekcijā:

***

Otrs jaunums nāk taisnā ceļā no "Gotiņu" ražotnes Saldū. Agnese Patrašanu, kā jau bija solījusi, atsūtīja man "Saldus pārtikas kombināta" jaunumu - četras bezglutēna "Gotiņu" etiķetes (Viena no tām man jau bija, tiesa, drusku speķaina.). 

***

Un trešais jaunums - negaidītais! Ja par iepriekšējiem diviem papildinājumiem biju informēta un tos jau gaidīju, tad to, ka veikalā "Papīrs"(Vai kā nu tas tagad saucas...) sastaptā Ināra Ketlere mani ieraugot sāks priecīgi rakņāties pa somiņu un izcels no tās Bērnu un jauniešu centra "Bolderāja" etiķetes, to gan nevarēju paredzēt! Prieks, kur tu rodies!

***

Un kā allaž un vienmēr - paldies Lailai, Agnesei un Inārai un visiem pārējiem, kas kuplina manu govju ganāmpulku! Lai jums priecīgi Līgo svētki!

Ceļojums uz "Gotiņu" Meku

Akurāt mēnesi atpakaļ, 6. maijā, mēs ar Spergu sēdām viņas sarkanajā mašīnā un braucām uz Saldu. Saldus ir tāda kā "Gotiņu" etiķešu kolekcionāru Meka. Nu, viena no, otra varētu būt Skrīveri - tikai tur es vēl neesmu bijusi. Tas ir, cauri Skrīveriem braukusi esmu simtiem reižu, bet "Gotiņu" ražotnē iegriezusies neesmu. Savā ziņā smieklīgi - Saldus ir daudz tālāk no Madonas, pāri visai Latvijai, tomēr tur es esmu bijusi divas reizes, kamēr daudz tuvākajos Skrīveros, nu, kā jau teicu.

Iemesls doties uz Saldu bija "Saldus pārtikas kombināta" mājas lapā (http://saldusgotina.lv/) noskatītā informācija par diviem jaunumiem - "Gotiņu" ar ruma garšu un ķiršiem un "Gotiņu" bez glutēna. 

 

Es, protams, varu būt bezgalīgi naiva, bet ne tik, lai cerētu, ka šie jaunumi sasniegs Madonu - vismaz ne tuvāko mēnešu laikā. Tāpēc skaidrs - jāveic svētceļojums uz Meku! :) Otrs iemesls šādai avantūrai bija vēlme satikt Spergu, un kas gan var būt labāk par tikšanos apvienojumā ar jēdzīgu nodarbi.

6.maijs bija piektdiena, es devos uz Rīgu ar autobusu 9:15, tālāk ar mašīnu uz Saldu, un ap pulksten četriem ieripojām kombināta pagalmā. Līdz "Saldus pārtikas kombināta" darba dienas beigām un veikala "Azaids" slēgšanai palika vairs tikai viena stunda. Sākām ar veikaliņu, kur es kārtīgi iepirkos. Drošs paliek drošs, nopirku arī tās "Gotiņas", kuras, kā man šķita, jau bija manā kolekcijā, piemēram, "Gotiņa ar zemesriekstiem" un "Gotiņa ar rozīnēm", un labi, ka tā, jo kā jau tas nereti gadās, dizainā bija ielavījušās pirmajā acu uzmetienā nepamanāmas izmaiņas - nomainījušies fonti, šis tas nozudis, šis tas uzradies no jauna. 

Piemēram. Senāk un tagad:

     

Tāpat iegādājos "Minhauzena" kastīti, jo manā kolekcijā trūka trīs krāsu "Minhauzena" "Gotiņas" - zilā, dzeltenā un brūnā. Veikalā bija arī "Gotiņa" ar ruma garšu un ķiršiem, bet nebija "Gotiņas" ar glutēnu. Ko lai dara? Veikaliņa pārdevēja, ieteica doties uz kombināta administrāciju un mēģināt trūkstošo dabūt tur.

Biroja koridorā satiku kādu jaunu sievieti, kam īsumā izklāstīju savu vajadzību. Šī dāma izrādījās tā pati Agnese Patrašanu, kombināta pārdošanas un mārketinga vadītāja, kas kādu laiciņu atpakaļ man sūtīja bērnu "Jautro" "Gotiņu" etiķetītes. Iegājām kādā kabinetā, kur kāda cita dāma man parādīja "Saldus pārtikas kombināta" kolekciju - uz A4 lapām salīmētas konfekšu etiķetes, dažas arī no citiem ražotājiem. Diemžēl šo mapi es dabūt nevarēju, toties atradās aploksnēs noglabātas rezerves, no kurām es krietni pasmēlos gan manā kolekcijā jaunus, gan jau esošus eksemplārus.

Tāpat Agnese iedeva man vienu paciņu ar bezglutēna "Gotiņām" un apsolīja atsūtīt vēl trīs etiķešu variantus, jo pavisam tie esot četri. 

Bez prieka un gandarījuma, ka mani jau sāk pazīt "Saldus pārtikas kombinātā", šai braucienā es ieguvu arī 39 jaunus "Gotiņu" eksemplārus, no tiem 11 - reklāmas "Gotiņas". Visvairāk, protams, bija SIA "Saldus pārtikas kombināta" etiķetes - 34, gan pavisam jaunas, gan senāku laiku, daudzas no CS "Turība" laikiem. Starp jaunumiem bija arī viena CS "Turība" Tukuma rūpkombināta etiķete - pavisam traka, ar gotiņu-klaunu, un divas SIA "Levik" etiķetes; kā arī  četras eksportam paredzētas "Saldus pārtikas kombināta" "Gotiņas".

 

Ko lai saka nobeigumā? Kā vienmēr - LIELS PALDIES visiem, kas palīdzēja paplašināt un veidot manu kolekciju! Gan vedējai, gan atsaucīgajām "Saldus pārtikas kombināta" darbiniecēm!

Uz tikšanos!

28. aprīlis

28. aprīlī biju Rīgā un apciemoju savu interešu kolēģi Ļevu Tastevenu. Ļevs ir Rīgas Zooloģiskā dārza elektriķis, tur arī tikāmies. Diemžēl zvēriņus šoreiz apskatīt nesanāca, jo visas trīs viesošanās stundas izglītojošām nodarbēm paredzētā mācību klasē cītīgi pārrakstīju "Gotiņu" ražošanas gadus. Ļevs šos gada skaitļus ir pierakstījis papīriņiem otrā pusē, līdz ar to man nācās katru no tiem izņemt no kabatiņas, apskatīt, pierakstīt un ielikt atpakaļ. Ilgs un nogurdinošs process, jo "Gotiņas" taču ir simtiem.

Vēl es iemainīju lūk šādu 1972.gada Rīgas RARA kolhoza "Ropaži" "Gotiņu":

Jauki bija satikt gan Ļevu, gan laiku Čaru, kam ap kaklu apsieta paplatināta siksna ar uzrakstu "Rīgas ZOO" - kā saka Ļevs, tā ir kucītes darba uniforma. Kā jau agrākos tekstos minēju, Čaras darba pienākumos ietilpst uz ZOO putniem kāro lapsu un jenotsuņu izķeršana.

***

Pēc tam kopā ar Ivetu Bergu devāmies uz Mūkusalas Mākslas salonu Pārdaugavā uz izstādes "Mutanti" atklāšanu. Viens no mutantu autoriem ir mans dārgais brālēns Atis Jākobsons. Iet uz Ata izstādes atklāšanu kopā ar Ivetu pēc tam, kad ir nokārtotas "Gotiņu" lietas sāk kļūt par tradīciju!

Es un Atis , fotografē Bergs

No kurienes nāk "Gotiņas"?

Izplēsu no klades firmas "Centība" lakonisko "Gotiņu", un atklāju, ka otrā pusē tai ir uzraksts: "Bija Tev tāda, nebija, bet sūtu. Ilze". Tātad šī "Gotiņa" nāk no Spergas!

Pārcilāju vecās vēstules, un re ko es atradu 1996.gada 14.septembra "Speciāli par godu cimenei." (otrā pusē "Nu jau par godu vārda dienai. Cik es esmu laicīga!") vēstulē: "Šis papīrs tāds necils, taču pliku rozi takš nesūtīsi, var vēl sabir...t pīšļos! P.S. Papīrs atrasts Biķernieku mežā netālu no Bākas kalna, zem kādas priedes saknēm, kas nu velnot līdzīga Vilkaču priedei. He-he!" 

Skaidrības labad jāatzīmē, ka man dzimšanas diena un vārda diena ir akurāt septembrī ar dažu dienu starpību; un Spergai pieder viss pasaules laiks. 

Tā nu atļaujos uzskatīt, ka augstākminētais citāts ir par šo pašu "Centības" "Gotiņu". Bet es vēl pajautāšu Spergai, varbūt vecā vilkate kaut ko atceras!

Aizvien vēl pīšļos nesabir...usī roze!

Nabaga nabaga "Gotiņu" klade!

Tā stunda nu ir situsi, "Gotiņu" klade tiek izformēta!

Jau ilgāku laiku man kremta tas, ka ievērojama daļa manas kolekcijas ir cieši un ar momentu ielīmēta kladē. Arī mans gotiņu kolēģis Ļevs uzskatīja, ka tas ir nejēdzīgi, un kūdīja mani šķīdināt līmi "Moments" tīrā benzīnā. Tā nu vienu dienu nopirku "RIMI" pie kases šķiltavu benzīnu un iemērcu tajā testa "Gotiņu" - no klades izplēstu, tādu, kam ir rezerves eksemplārs. Nekas dižs no tā nesanāca. Nezinu, varbūt vajadzēja savādāk? Lielākā benzīna daudzumā, salā vai siltumā, gaismā vai tumsā, varbūt ilgāk paturēt? Droši zinu, ka tikt galā ar līmi palīdzētu uguns. Tomēr šoreiz to nevaru atļauties pielietot.

Bet izformēšanas process bija jau sācies un to nebūs apturēt. Rezultāts izskatās šādi:

Diemžēl līme paliek savā vietā... bet varbūt kādu dienu uzzināšu kādu drošu līdzekli, kā to dabūt nost? Turklāt bez "Momenta" ir arī papīriņi, kas ielīmēti ar "PVA" un kas to lai zin, ar kādām vēl līmēm. Uz beigām pat bija kādas trīs lapas, ielīmētas ar līmes zīmuli, kas šķīst ūdenī! Šīs "Gotiņas" pēc peldes izskatās tīras un glaunas, kā jaunas! Kā es nožēloju, ka neesmu visu kladi aizlīmējusi ar šo līmes zīmuli!

Maizes etiķešu kolekcionārs no Jēkabpils

Ieliku sludinājumu "Latvijas Avīzē", un kā atbildi saņēmu tikai vienu zvanu. Pieredze rāda, ka nav svarīgi, cik daudzi atsaucas, galvenais, lai tie būtu īstie!

Cilvēkam, ar kuru runāju, bija ļoti neskaidra dikcija, tāpēc daudz ko nevarēju līdz galam saprast, neskatoties uz to veiksmīgi sarunājām tikšanos 2. aprīlī Jēkabpilī, 8:30 no rīta pie veikala, kā man šķita, "Mego". Jo runa it kā bija par Daugavas kreiso krastu, un Valdis zvērēja, ka kreisā esot Jēkabpils, bet labā - Krustpils puse. Valdim bija taisnība, tomēr drošs paliek drošs, braucot garām "Supernetto", nopētīju visus pagalmā esošos cilvēkus, un viens vīrietis pelēkā jakā ar mugursomu plecos man likās akurāt atbilstošs aprakstam. Tā kā šis bija labais krasts, tad mēs braucām vien garām un pāri upei, kur iepretim autoostai atrodas veikals "Mego". Tomēr te neviens mūs negaidīja. Pāris telefona zvani un mēs jau braucām atpakaļ, jo noskatītais pensionārs tik tiešām izrādījās īstais.

Pirms tam es bija veikusi nelielu izmeklēšanu internetā, un uz atslēgas vārdiem "Jēkabpils" un "kolekcionārs", biju atradusi tikai ziņas par kādu maizes etiķešu kolekcionāru Ausekli Jāni Zālīti no Jēkabpils. Un nekādu ziņu par konfekšu etiķešu kolekcionāriem.

Pa ceļam uz šī cilvēka, kura vārdu es vēl, kauns atzīties, nebiju spējusi pareizi saklausīt, mājām noskaidrojām, ka viņa kā kolekcionāra galvenā interese esot maizes etiķetes. Jā jā, tik tiešām mans noslēpumainais kolēģis izrādījās neviens cits, kā minētais Auseklis Jānis Zālītis.

Ausekļa māja atrodas pašā Daugavpils šosejas malā, Kūku pagastā. Te viņš dzīvo kopā ar sievu, kaķi un suni.

Auseklis jau laicīgi bija izkārtojis savas "Gotiņas" uz galda. Tie pārsvarā bija pēdējā laika "Saldus pārtikas kombināta" papīrīši. Bez liekām ceremonijām namatēvs man piešķīra krietnu kaudzīti no tā, kas viņam bija, es savukārt iedevu daļu savu rezervju pretī. Viss skaisti. Bet visskaistāk bija tas, ka es iemainīju Liepājas maizes kombināta "Gotiņu" pret kādu Skrīveru pārtikas kombināta papīrīti. Liepājas maizes kombināta papīrītis bija īpašs ar to, ka Ausekļa kolekcijā tas bija vienīgais no padomju laikiem.

Neskatoties uz to, ka Ausekļa "Gotiņu" kolekcija ir krietni vien mazāka par viņa maizes etiķešu kolekciju, es ieguvu 14 jaunus eksemplārus savai kolekcijai. Starp jaunumiem ir arī "Konfekte Gotiņa ar dabīgo medu", ražota pēc biškopja J.Vainovska pasūtījuma:

Pāris nedēļas atpakaļ es zvanīju šim biškopim un viņš solījās nesteidzīgā tempā nosūtīt man šo papīrīti, bet nu es to esmu dabūjusi no cita avota. 

Bet, kā jau minēju, Ausekļa Jāņa Zālīša galvenā interese ir maizes etiķetes. Auseklim pieder lielākā (vai viena no) šāda veida kolekcija Latvijā - desmit gadu laikā viņš ir sakrājis ap 22 000 maizes etiķešu un vairākus tūkstošus maizes iesaiņojumu. Viņam jau ir bijušas 19 izstādes dažādās Latvijas vietās. Pašlaik izstāde atrodas Saldū. Auseklis mums parādīja arī albumu ar avīžu izgriezumiem - par viņa kolekciju presē ir rakstīts diezgan daudz. 

Tagad es vairs nemetīšu miskastē maizes etiķetes, bet gan atlikšu tās malā, lai pēc tam nogādātu Auseklim!

Tinējas Forever

Šodien uzzināju, ka SIA "Skrīveru pārtikas kombināts" un SIA "Skrīveru saldumi" vieno tikai Skrīveri un vecie, labie darbinieki, piemēram, konfekšu tinējas, kas kā tinušas tā tin. Savādāk viss esot no jauna, pat konfekšu vārāmie katli.

Saldās pakas no ārzemēm

Piektdien no Hamburgas atnāca trešais un noslēdzošais sūtījums manā un Zandas Ohff "Kuhbonbon" epopejā. Lai gan,  par noslēgumiem nav prātīgi runāt, jo gan būs vēl papildinājumi vai kādas dizaina izmaiņas, un viss var sākties no gala, tomēr dotajā mirklī lepni varu paziņot: man ir pilns vācu/poļu gotiņu "Kuhbonbon" papīrīšu komplekts! Vēl vairāk, visas no tām man ir bijusi iespēja arī nogaršot, jo Zanda, gods kam gods, atsūtīja man papīrīšus ar visu saturu!

Otrais, lielākais Zandas sūtījums

Tomēr šo jauko paradumu - sūtīt man papīrīšus ar visu to saturu, iesāka nevis Zanda, bet gan Ieva Leone, mana sena cīņubiedre un draudzene, kas marta sākumā atsūtīja man paciņu no UK, tas ir, no Anglijas. Madonas pastā, saņemot sūtījumu, pēc svara uzreiz sapratu, ka te būs kas ēdamāks par papīrīšiem iekšā. Un, ko domā, bija arī! ;)

Ievas paka

Daži vietējie domā, ka man vajadzētu aprakstīt šo gotiņu garšas īpašības. Hmm. Es mēģināšu, bet brīdinu, ka neesmu nekāda gotiņmīle un pieredzes šajā jautājumā man ir maz.

Pirmais, ko gribu atzīmēt, ir tas, ka gan Anglijā, gan Vācijā nopērkamās gotiņas ir ražotas pēc tradicionālās poļu receptes, bet valsts, kurā šis produkts ir tapis, nav īsti skaidra. "Kuhbonbon", piemēram, esot ražotas EU, bet citur ir norādīta tieši Polija. Iespējams EU šajā gadījumā = Polija. Bet citādi tās ir ta kā vācu gotiņas. Tas pats ar Nelly's "Cow Bons", kas atceļoja no Hamburgas kopā ar savām radiniecēm "Kuhbonbon" - tās ir vāciešiem paredzētas poļu gotiņas. Man gan nācās ar Google palīdzību tulkot uzrakstu čehu valodā: "Země původu: Polsko", lai pārliecinātos, ka tas tik tiešām nozīmē "Izcelsmes valsts: Polija". :D Laikam vācieši negrib to afišēt, tāpēc izvairās pieminēt. Jā, un "Krówka Mleczna", ko Ieva man atsūtīja no Anglijas, arī nākot "pa taisno no Polijas", vismaz tā ir rakstīts uz iepakojuma. Savelkot galus, visas šīs konfektes ir ražotas Polijā pēc poļu tradicionālās receptes priekš Anglijas un Vācijas tirgiem. 

Tā kā to recepte pēc idejas ir viena un tā pati, nav brīnums, ka es nespēju sagaršot būtisku atšķirību starp "Kuhbonbon", "Cow Bons" un "Krówka Mleczna" klasisko gotiņu. Bet, salīdzinot ar latviešu gotiņām, tās ir mazāk saldas un pēc garšas krēmīgākas, tā man šķiet. Jebkurā gadījumā šīs angļu/vācu/poļu krówkas es kaut cik varu ēst, kamēr Latvijas gotiņas manai gaumei jau ir par saldu. Šķiet, "Kuhbonbon" ātrāk sacietē. 

Un lai nesmejas trenēti nogaršotāji par manu gastranomisko neaptēstību gotiņu laukā! Es tikai mācos! ;)

Bez klasiskās gotiņas ir vēl desmit veidu "Kuhbonbon" konfektes: ar riekstiem, šokolādes, kafijas, medus, ar magonēm, olu liķiera, marcipāna, lakricas, lakricas-kējuma un lakricas-piparmētru. Visas konfektes, atskaitot trīs ar lakricu, visā visumā atbilst maniem priekšstatiem par to, kādai jābūt gotiņai, gan garšas, gan izskata, gan konsistences ziņā. Patīkami, ka gotiņa ar riekstiem tik tiešām ir ar riekstiem un tā arī garšo, tas pats sakāms par citām garšām, kas ir visai izteiktas un izteiksmīgas. Vislabāk man laikam patīk marcipāna gotiņa, kuras satāvā ir 12,2 procenti maltu mandeļu. Medus gotiņa savukārt ir vissaldākā konfekte šajā kompānijā, un tas ir tikai loģiski.

Atsevišķs stāsts ir lakricas gotiņas. No skata tās līdzinās plastilīna stienīšiem - melnas, melnas ar baltu un melnas ar zaļu, un tāda pati plastilīnīga sajūta ir tajās iekožoties. Garša? Nav tik traki! Lakricas cienītājiem patiks. Es pat pāris konfektes esmu apēdusi. Ēdot kādu brīdi pat likās krēmīgi gardas, bet pēc tam tā salkanā lakricas pēcgarša visu samaitāja. Bet es jau atradu cilvēkus, kam šīs konfektes likās labas, tā ka zudībā neies! :)

Arī šādas kvadrātainās gotiņas man tagad ir!

Prieks, ka bez pašiem gotiņu papīrīšiem manā kolekcijā tagad ir arī šo gotiņu iepakojumi. To es neesmu īpaši afišējusi, bet es pamazām krāju arī gotiņu kastītes, paciņas, bundžiņas. Tāpēc īpašs paldies Zandai par "Kuhbonbon" bundžiņu kanniņas formā!

Un vēlreiz, paldies, meitenes, par saldiem brīžiem! Neaizmirstiet mani un sūtiet tik vēl! 

Tikšanās ar Ļevu un citiem kolekcionāriem

8.martā es saņēmu e-pastu no Tima Kokoreviča; viņš aicināja mani piedalīties kolekcionāru saietā-izstādē Rīgā, Bruņinieku ielā 29/31 šī gada 20.martā. Šo pasākumu organizēja viņš pats, un ziņas par mani un manu kolekciju viņš bija atradis internetā, tas ir, šajā pašā blogā (Nu ja nu ja! Es atceros, ka manīju starp atslēgas vārdiem "kolekcionāru saieti" un tā.). 

Noskaņojums bija 50 uz 50, bet tad man Tims (ja vien tas bija Tims) piezvanīja, un noskaņojums nosliecās 55 uz 45. Sazvanīju Bergu un sarunāju, ka viņa sēdēs ar mani kopā aiz galdiņa un īsinās man laiku, līdz ar to nolēmu tomēr braukt. Neko dižu no šī saieta negaidīju, jo konfekšu papīrīši nav īpaši iecienīts objekts kolekcionēšanai (ja nerunājam par mazām meitenēm), pat sērkociņu un alus pudeļu etiķetes stingri tos pārsit, par filatēlistiem un numismātiem pat nerunāsim.

Tāpēc nolēmu šo braucienu padarīt saturīgāku un sarunāju tikšanos ar savu gotiņu kolēģi Ļevu Tastevenu, kas dzīvo Sarkandaugavā. Agrāk mums bija doma par tikšanos Zooloģiskajā dārzā, kur Ļevs ilgus gadus strādā par elektriķi, bet tā kā sestdiena ir brīvdiena, nolēmām tikties pie viņa mājās. Arī te Bergs mani pavadīja un fiksēja notiekošo. Fotografēšana pēdējā laikā Ivetai kļuvusi sirdij ļoti tuva.

Tātad plāns tāds - sestdien uz Rīgu un pa taisno no autobusa Madona-Rīga uz 5. tramvaju un pie Ļeva (Bergs ieleca tajā pašā tarmvajā dažas pieturas vēlāk), kur notiek iepazīšanās dzīvajā, kolekciju pētīšana un maiņa ar papīrīšiem un informāciju, tad vakara izklaides, un svētdien 9:00 - 13:00 kolekcionāru saiets, kur man jāsēž aiz galdiņa, kas nokrāmēts ar manām kladēm un mapēm un jākomunicē ar citiem kolekcionāriem, lielākoties vīriešiem labākajios gados.

***

Pie Ļeva sabijām vairākas stundas, jo tas ir nogurdinošs un piņķerīgs darbiņš - salīdzināt visus tos papīrīšus, kas ir un kas nav. Dažus, protams, es uzreiz redzu, ka man tādi nav, bet dažiem ir jāsalīdzina telefona numuri un fona krāsas nianses... Ļevs konstatēja, ka mūsu kolekcijas, lai gan apjoma ziņā diezgan līdzīgas, ir it kā tapušas dažādās Latvijās - tik daudz tajās ir atšķirību un neredzētu dizainu.

Tā kā es ne tuvu nevarēju iemainīt visu, kas man vajadzīgs - jo kā likums visinteresantākie papīrīši ir tikai vienā eksemplārā, es tos vismaz safotografēju. Zināšanai.

Te ir šis tas no Ļeva kolekcijas, kas man aizvien vēl nav. Es ceru kaut kad šos papīrīšus sameklēt un pievienot savai kolekcijai, bet redzēs, kā man veiksies. Protams, šī ir tikai maza daļa no tiem simtiem, kas man trūkst!

No šī krāšņuma man ir tikai tas gaiši zaļais. 

To man atsūtīja Valdis Lūsis.

Iepazināmies arī ar Ļeva sievu Ludmilu un viņu laiku Čaru, kurai Rīgas ZOO esot savs īpašs pienākums - izķert lapsas un jenotsuņus, kas nāk plēst jūras kraukļus un flamingo, un citus putnus. Uz Čaras rēķina jau esot krietns šo laupītāju saraksts. Tāpēc, ja kāda lapsa vai cits plēsējs lasa šo blogu, silti iesaku - neejiet uz ZOO putnus ēst, var beigties slikti!

Un te ir mūsu tikšanās Berga acīm:

***

Pēc ciemošanās pie Ļeva Iveta devās mierināt savu mazo dēlu, kas bija atstāts pie tantes un jau bija sailgojies pēc mammas, bet es devos uz RTU, kur notika XII Latvijas Studentu teātra dienas, kas veltītas tēmai "Prieks". Mani ne sevišķi interesēja šī pasākuma saturs, es turp devos satikt Raibo Suni, un tas man arī veiksmīgi izdevās. Pēc tam aizgāju uz jaunatklāto krodziņu "Klosteris", kas atrodas Konventa sētā, un satiku tur vēl dažus draugus, bet pašā vakarā apmeklējām "Ļeņingradas brīvdienas" - pasākumu, kas notika Spīķeros "Dirty Deal Cafe". Tur spēlēja grupas "PND" un "Oranžās brīvdienas", un citi. Man varen patika.

***

Pēc saturīga vakara sekoja rīts ar kavēšanos, jo iegriezos "Alfā" veikalā "RIMI", lai pārbaudītu, vai tur nav atrodamas bērnu "Jautrās" "Gotiņas". Šī ekspedīcija izrādījās veiksmīga, jo "Jautrās" gotiņas es atradu, izčamdīju visas tur esošās 400-gramīgās paciņas, viena no tām pat saplīsa un konfektes izbira pa grīdu, es tās fiksi savācu un nobāzu plauktā dziļāk, un beigās visa šī čammāšanās un ņemšanās vainagojās ar 2 jauniem bērnu gotiņu papīrīšiem.

Devos uz tramvaju un konstatēju, ka saieta sākumu nokavēšu. Piezvanīju, pabrīdināju. Tad satiku Bergu, kas ar manu smago mugursomu, ko sestdien biju atstājusi pie viņas māsas, mani jau gaidīja. Devāmies uz Latvijas arodbiedrību biroja ēku, un atkājām, ka neko neesam nokavējušas. Pasākums izrādījās ļoti vāji apmeklēts. Mums ierādīja vietu gandrīz tukšā zālē pie galdiņa, vēl daļa kolekcionāru bija izvietoti pa gaiteņiem. Konfekšu papīrīšu nevienam no viņiem nebija. Bija ordeņi, atklātnes, alus etiķetes, grāmatas, visādi sīki nieciņi, rotaļlietas, monētas, banknotes, markas... un nevienas "Gotiņas". Daži kolekcionāri pienāca mums klāt un pārmija pa vārdam, tā es no cilvēka vārdā Jānis dabūju kādas Ingrīdas telefona numuru. Vakar jau viņu sazvanīju. Izklausījās cerīgi, jo Ingrīda kolekcionē ļoti daudz ko, tai skaitā arī konfekšu papīrīšus un "Gotiņas", bet viņas prioritāte ir mazās cukura paciņas, ieteicams ar visu cukuru iekšā, tīras un nesaplēstas. Pagaidām neko konkrētu nesarunājām, bet es aizsūtīju linku uz savu blogu, lai viņa varētu iepazīties ar manu kolekciju. Šis telefona numurs iespējams arī bija visvērtīgākais, ko ieguvu šajā saietā. 

Un atkal mirkļi no Berga fotoaparāta:

 

Ap 11-tiem savācām savas mantiņas un tāpat kā daži citi kolekcionāri, devāmies prom. 

***

Visā visumā brauciens bija izdevies. Cik tieši jaunus papīrīšus es dabūju no Ļeva, vēl neesmu paspējusi saskaitīt, bet pati tikšanās bija vērtīga. Tāpat arī kolekcionāru saiets deva zināmu pieredzi un priekšstatu par to, kā tas notiek. Ir plāns apmeklēt kādu saietu 6.vidusskolā. Tāpat vēl jāskatās, ko varēs sarunāt ar Ingrīdu. Un kaut kad pavasarī jāieplāno Rīgas ZOO apciemojums - Ļevs solījās ievest bez maksas! ;)

Viltīgās Gotiņas ar cigoriņiem

Kopš pagājušā gada rudens manā kolekcijā ir arī "Saldus pārtikas kombināta" "Gotiņa ar cigoriņiem". Nesen šīs konfektes uzradās Madonas "RIMI", un es kādu saujiņu nopirku - salīdzināšanai, vai nav kādas sīkas izmaiņas uzradušās, bez tam manā kolekcijā bija tikai nelietoti papīrīši pa taisno no ražotnes un gribējās, lai starp tiem ir arī kāds, kas noģērbts no konfektes, tā sacīt, ar darba pieredzi.

Sāku salīdzināt un atklāju, ka esmu nopirkusi "Gotiņas ar cigoriņiem" divu veidu ietinamajos papīros. Gan cigoriņa zieda attēls, gan uzrakstu fonts un izvietojums bija atšķirīgi. Man tas bija pārsteigums, jo ātri uzmetot aci šķita, ka visas konfektes ir vienādas. Un arī tas vēl nebija viss. Šodien atkal biju "RIMI" un nolēmu iepirkt vēl šīs gotiņas un rūpīgi atlasīt tās, kas vismazāk apspeķotas. Droši vien bija labs skats no malas, kad es rakos pa konfekšu kasti un katru gotiņu aizdomīgi grozīju un pētīju no visām pusēm! :D Un atkal pārsteigums - sameklēju vēl divus papīrīšu veidus, tātad kopā četrus! Interesanti, ja es paraktu dziļāk tai kastē, vai neatrastu arī piekto variantu?

Un pēc tam vēl bonuss - viena gotiņa bija kļūdas pēc ietīta dubultā papīrītī. Tas droši vien bija "Saldus pārtikas kombināta" konfekšu tinējas specveltījums man kā kolekcionārei - viena konfekte, divi papīrīši! ;)

Atbilde uz sludinājumu

Vakar "Latvijas Avīzē" bija mans sludinājums "Meklēju konfekšu "Gotiņa" papīrīšus kolekcijas papildināšanai....". Tas man izmaksāja piecus latus deviņpadsmit santīmus.

Vakarā man piezvanīja kāds vīrs no Jēkabpils, diemžēl viņa dikcija bija ļoti neskaidra, bet caur telefonu vārdus izšķirt bija vēl grūtāk, bet es sapratu, ka viņš tagad ir slimnīcā, kur sabūs kā minimums vēl divas nedēļas, bet pēc tam mēs varētu satikties - viņš varētu atbraukt arī pats, jo viņam kā invalīdam esot ceļš pa velti. Un galvenais - papīrīšu šim esot tūkstoši, diemžēl tā arī nesapratu, cik. Izklausījās, ka divdesmit divi. Ja tā, tad runa visticamāk bija par konfekšu papīrīšiem vispār, ne tikai par "Gotiņām". Un, ja pareizi sakpratu, viņam ir bijušas vairākas izstādes.

Nu ko, man ir viņa telefons un solījums zvanīt, kad būs ārā no slimnīcas. Tad jau redzēs, ko es saklausīju pareizi un ko pārpratu!

Nedēļas korespondence

2010. gada 27. novembrī portālā draugiem.lv es saņēmu vēstuli no divpadsmitgadīgā Marikas Lobovas, kas jautāja, vai mani interesē Vaiņodes rūpkombināta 1997.gada gotiņu papīrīši. Šī bija pirmā vēstule saistībā ar manu kolekciju, ko saņēmu no nepazīstama cilvēka. 

Pagāja daži mēneši, un šī gada 23. februārī beidzot pienāca vēstule no Marikas, kurā bija trīs veidu Vaiņodes gotiņas - ar sarkanu, dzeltenu un zilu liesmu fonā. 

Salīdzinot atsūtītos ar esošajiem, secināju, ka divi - sarkanais un dzeltenais, lai gan ļoti līdzīgi esošajiem, tomēr ir ar atšķirīgiem krāsu toņiem, zilais bija tieši tāds pats. Tātad divi jauni. Un bonuss - Marikas sūtītie papīrīši nav lietoti. Šis apstāklis, kā arī tas, ka zināms precīzs papīrīšu ražošanas gads -1997, uzvedināja mani uz domām, ka kāds no meitenes vecākiem ir strādājis Vaiņodes rūpkombinātā, un man bija taisnība. Savā laikā tur esot strādājusi Marikas mamma, bet jau kopš apmērām 1999.gada rūpkombināts savu darbību ir pārtraucis. 

***

Dažas dienas pirms Marikas vēstules - 19.februārī man pienāca trešais sūtījums no Valda Lūša ar strīpainajām "Dimdiņu" gotiņām. Un vecais joks - lai gan pirmajā mirklī šķita, ka man visas tādas ir, tad salīdzinot secināju, ka uz tekstu un logo izvietojuma maiņas rēķina man ir trīs jauni eksemplāri. "Dimdiņu" gotiņas vispār ir slavenas ar savām neskaitāmajām sīkajām atšķirībiņām, gandrīz vai kaitina. Bet kopskaits aug. 

Valdim kā atbildi nosūtīju mazu jociņu - banknotes, kas visā visumā atgādina Amerikas dolārus, bet amerikāņu mirušo prezidentu vietā tos rotā esošie un visnotaļ dzīvie PS "A.A. & Būvkompānijas" un brālīgo kompāniju vadītāju ģīmetnes. Šīs banknotes tika sagatavotas un izprintētas speciāli "A.A. & Būvkompāniju" Ziemassvētku pasākumam Dikļu pilī, ar tām varēja norēķinātie kazino spēlēs no 2010.gada 17.decembra pulksten 20:30 līdz 18.decembra 1:30, bet pēc tam tie, kas bija vinnējuši visvairāk šīs naudiņas, varēja to apmainīt pret balvām, piemēram, galda spēli "Monopols". Vēlāk "A.A. & Būvkompānijas" darbinieku vidū paklīda joki par Ziemassvētku prēmiju izmaksu "mālnieciņos".

Valdis Lūsis kolekcionē no apgrozības izņemtas banknotes. Tas arī bija iemesls šādam sūtījumam - "arvīdiņi", "vitāliji" un '"mālnieciņi" pilnīgi noteikti ir jau izņemti no apgrozības!

***

Un trešā vēstule, par ko gribēju uzrakstīt, atnāca šodien no pašas tālās Vāczemes. Tā bija iepakota celofāna "ādiņā" un uz tās rēgojās zīmogs "Sūtījums saņemts bojātā veidā". Nopētīju no skata nevainojamo vēstuli - vienīgais bojājums bija ieplīsis stūris celofānam, bet drīz attapos, ka zīmogs taču ir uzspiests uz aploksnes, un to nekādi nevarētu izdarīt cauri celofānam - tātad ne jau tur ir tā vaina.  Vēl markai bija aplocījies stūrītis, bet neticu, ka tas varētu skaitīties "bojājums". Hmm, varbūt vēstule bija izmirkusi? Vai arī runa ir nevis par atsevišķu vēstuli, bet gan par to paku, kurā uz Latviju kopā ar citām vēstulēm ceļoja arī manējā?

Lai vai kā, lai atnāktu no Hamburgas uz Madonu, vēstulei vajadzēja piecas dienas.

Sūtītāja ir Zanda Ohff, vietājā ražojuma zeltene, ko dzīves ceļi aizveduši uz Vāciju. Mūsu ceļi ir krustojušies jau senāk - 2002.gadā tā saucamajā "Valdemāra ielas bordelī" (Tiem, kas nav lietas kursā - "Valdemāra ielas bordelis" nebija nekāds bordelis, bet gan daudzistabu dzīvoklis, ko apdzīvoja vairākas meitenes un tante Margarita - baiss PSRS dāvinājums Latvijai. Viņa labākajās "komunalkas" tradīcijās visvisādi sunīja un apmeloja mūs, darīja riebeklības un saukāja mūsu dzīvokli par "bordeli". Nez kā šai klājas? Vai vēl dzīva?)

Zanda man sūta atklātnīti un četru veidu "Kuhbonbon" papīrīšus - Classic, Noisette, Cafe, Choco un divus SIA "Iecavnieks" konfekšu papīrīšus - ar linsēklām un kaņepju sēklām. 

Zanda pastāstīja man par "Kuhbonbon" ar lakricu, ko pati gan laikam neēstu, bet solīja varbūt man atsūtīt ar visu saturu. Lakciras gotiņas ir melnā krāsā! Es redzēju attēlu www.kuhbonbon.de mājaslapā! Lūk:

Bet "Kuhbonbon" ar lakcicu un piparmētrām - traks var palikt:

"Kuhbonbon" esot ģimenes uzņēmums un ražojot savas gotiņas pēc tradicionālās poļu receptes: cukurs, glikozes sīrups, piens, sviests un krējums.

Tā nu es pirms brīža šiem uzrakstīju vēstuli ar lūgumu atsūtīt man "Kuhbonbon" asortus uz Latviju. Pagaidām nav atbildējuši. Jāgaida.

***

Paldies Marikai, Valdim un Zandai! Paldies visiem, kas sūta, lasa un jūt līdzi! Lai jums laba diena!

SIA "UNDE" un IK "EKSO M"

Citi Valentīndienā saņem rozes un māla rūķus (pa divi), citi konfekšu "Gotiņa" papīrīšus. 

14.februārī pastā pret parakstu dabūju otru vēstuli no sava jauniegūtā interešu biedra Ļeva Tastevena. Rezultāts - jauna informācija un 11 jaunas Latvijas un 2 jaunas Īpašās Gotiņas.

Ļevs man atsūtīja paša sastādītu gotiņu ražotāju sarakstu, un vaicāja, vai es nevaru to papildināt vai pie vajadzības pakoriģēt. Lai darītu kaut ko lietas labā, nolēmu noskaidrot, kādās attiecībās savulaik bijuši divi uzņēmumu Liezērē - IK "EKSO M" un SIA "UNDE". 

Pa priekšu zvanīju Jānim Miezājam, kas pastāstīja, ka "EKSO M" esot bijis viņa uzņēmums, kas ticis radīts uz kāda cita uzņēmuma bāzes, bet kāda tieši, to Jānis nevarēja atcerēties, toties viņš bija pilnīgi drošs, ka pēc tam vairs nekas tai vietā nav noticis - vēl tagad uz durvīm esot lapiņa ar viņa tālruņa numuru, bet aiz durvīm - miers un klusums. Noskaidroju arī, ka "EKSO M" esot ražojuši tikai viena veida gotiņas ar viena veida papīrīšiem, lūk šādiem:

Jānis Miezājs atzīmēja, ka viņa uztverē tikai klasiskā piena konfekte bez piedevām ir tiesīga saukties "Gotiņa". Un vēl šim esot bijusi doma atsākt visu, jo esot ļoti garšīgs tāds bizness. Kas zin, kas zin.

www.lursoft.lv noskaidroju, ka IK "EKSO M" reģistrēts 2002.gada 25.februārī. Likvidācijas datums gan tur nefigurē, bet Jānis stāstīja, ka gotiņu ražošana esot turpinājusies kādu gadu, tātad augstāk redzamais papīrītis ir datējams ar 2002/2003 gadu.

Jānis man ieteica meklēt tālāku informāciju pie Pētera Krūgaļauža, kas savā laikā esot tā vai savādāk palīdzējis attīstīt un realizēt ideju par gotiņu ražotni. Pēteris Krūgaļaužs tagad ir SEB bankas Madonas filiāles pārvaldnieks. Sameklēju Krūgaļauža numuru un zvanīju. Par abām Liezēres gotiņu ražotnēm viņš neko nezināja teikt, bet atzīmēja, ka allaž cenšoties palīdzēt liezēriešiem. Vēl viņš man pastāstīja, ka gotiņu ražošanas tehnoloģijas izstrādē piedalījusies Ineta Stučka, kas tagad strādājot "Cesvaines pienā".

Labi, zvanu uz "Cesvaines pienu". Tur mani savieno ar Inetu Stučku, kas beidzot lej gaismu SIA "UNDE" un IK "EKSO M" attiecībās. Savā laikā Ineta esot strādājusi SIA "UNDE", un gotiņu ražošanas tehnoloģija viņai esot bijusi zināma no iepriekšējas darba pieredzes kolhozā "Sarkanais stars" Sarkaņos, kur arī tikušas ražotas gotiņas.

Pirms "UNDES" Liezērē nav bijusi gotiņu ražotne, uzņēmums radīts pilnīgi no jauna, bet pēc pāris gadiem "UNDES" iestrādnes pārņēmis "EKSO M". www.lursoft.lv stāsta, ka SIA "UNDE" ir reģistrēta 2000.gada 22.augustā, bet likvidēta - 2004.gada 12.decembrī. Gotiņu ražošana, protams, pārtraukta agrāk. Patiesībā, jau 2002.gada februārī sevi ir pieteicis "EKSO M". Tāpēc "UNDES" gotiņu papīrīši visticamāk ir datējami ar 2000/2001 gadu:

    

Ineta Stučka izklausījās gana atsaucīga un ieinteresēta, tāpēc es viņai pajautātu par iespējamām darba gaitu trofejām - tas ir, gotiņu papīrīšiem. "UNDE" varbūt mani interesētu mazāk par "Sarkanā stara" gotiņām, jo man jau tagad ir klasiskās gotiņas ar 13 un Ziemassvēktu gotiņas ar 10 dažādām tautasdziesmām, tomēr tas nenozīmē, ka nevar atrasties kaut kas jauns - piemēram, kāda "UNDES" tautasdziesma manā kolekcijā ir tikai vienā eksemplārā, un tā pati ar noplēstiem stūriem, kamēr citi eksemplāri man ir simtiem un stāv kaudzēs kartona kastē. Ineta solījās paskatīties, nu tad jau redzēs, varbūt neaizmirsīs. :)

Tā lūk.

***

Un vēl es savam prieciņam nedaudz paspiegojot tīklā, kur atradu Teklas Šaiteres 2009.gada 9.marta rakstu "Dienā" par Rīgas Zooloģiskā dārza elektriķi Ļevu Tastevenu un viņa laiku Čaru. Ļevs apstiprināja, ka šis raksts tik tiešām ir par viņu un viņa suni, un uzaicināja mani kādreiz satikties ZOO, kur varētu apskatīt ne tikai zvērus, bet arī viens otra kolekcijas un pamainīties ar papīrīšiem. Jē! Izkalausās labi.

Vēl no raksta "Dienā" uzzināju, ka Ļevs sevi ne velti sauc par 'kreizi' pensionāru, jo uz darbu Rīgas ZOO viņš dodoties ar velosipēdu vai slēpēm Čaras pavadībā, tāpāt viņš ejot tūrisma pārgājienos, braucot ar laivām, sēņojot, fotografējot. Hmm, es arī eju pārgājienos, braucu ar riteni, laivoju un fotografēju. Un kolekcionēju gotiņas. Izskatās, ka mums ir varen daudz kopīgu interešu! :)

Iztrūkums! Bērnu Jautrās "Gotiņas"

Pagājušā gada novembrī es, divas Putras un viena maza Cīrule bijām Saldū, apmeklējām "Saldus pārtikas kombināta" gotiņu ražotni un veikaliņu, sapirkāmies čupām konfektes, tai skaitā veselas četras pakas bērnu gotiņu. Tās pavisam nesen bija parādījušās ražošanā un bija radītas par godu "Saldus pārtikas kombināta" piecdesmitgadei, un šo speciāli bērniem paredzēto mazizmēra Jautro "Gotiņu" noformējumā bija izmantoti Saldus bērnu zīmējumi. Lieki piebilst, ka es tādas vēl nebiju redzējusi, un mana kolekcionāres būtība bija stāvā sajūsmā. Toreiz mana kolekcija papildinājās ar 23 Jautro "Gotiņu" eksemplāriem.

Tomēr pēc kāda laiciņa "Saldus pārtikas kombināta" mājas lapā es ieraudzīju attēlu ar šīm gotiņām, rūpīgi to izpētīju un sazīmēju tur trīs papīrīšus, kādu manā kolekcijā aizvien vēl nebija. Arī "Saldus gotiņas" veikaliņa apmeklējums Mildas tirdziņā Rīgā neko nedeva - pārdevējas ne pārāk laipnā un nedaudz aizdomīgā skatiena ēnā es cītīgi izpētīju visas tobrīd veiklā esošās paciņas, un neatradu tur meklēto.

Kādu mēnesi atpakaļ es nolēmu kaut ko darīt lietas labā un piezvanīju Agnesei Patrašanu, kas ir pārdošanas un mārketinga vadītāja "Saldus pārtikas kombinātā". Mēs sarunājām, ka viņa atsūtīs man trūkstošos Jautro "Gotiņu" papīrīšus. Es apsolīju nokopēt viņu mājas lapā esošo attēlu ar bērnu gotiņām un atzīmēt tajā, kurus tieši papīrīšus man vajag, bet sev par lielu vilšanos atklāju, ka minētais attēls, ko agrāk varēja atvērt pienācīgā izmērā, ir nomainīts uz daudz mazāku, un atsevišķu papīrīšu dizains vairs nav lāgā sazīmējams.

Lūk tā: 

Ar bultiņām atzīmēti tie papīrīši, kādu man aizvien vēl nav.

Agnese par mani aizmirsa, bet es atgādināju, un šodien ienācās vēsulīte. Izšķirstot atsūtītos papīrīšus, es konstatēju, ka no tiem, ko es redzēju attēlā, te nebija neviens, toties bija trīs jauni, neredzēti zīmējumi:

Un vēl plus pieci eksemplāri uz citādu fona krāsu un citādu mīklu (otrā pusē) rēķina. Tātad kopā astoņi jaunumi. Nav slikti! Paldies Agnesei Patrašanu par sadarbību! 

Un tomēr! Kur lai es rauju tos trūkstošos papīrīšus? Vai kāds no jums neapgrozās Saldū? :) Piesakās! Tēriņus apmaksāšu!