Kuhbonbon: ilgais ceļš pakā

Atvēru 'Kuhbonbon' mājas lapu un papētīju, kas jauns uzradies 'Kuhbonbon' lietā kopš pagājušā gada marta - toreiz Zanda Ohff man sasūtīja veselu kaudzi šo konfekšu, papildinot manu kolekciju gan ar jaunām šo poļu-vācu gotiņu etiķetēm, gan paciņām, kā arī glītu metāla kanniņu.

Mājas lapā ieraudzīju jaunu 'Kuhbonbon' variantu - 'Espresso'. Tāpat noskatīju vairākas paciņas un kanniņas  (viena kanna - Ziemassvētku)- tādas Zanda man nebija atsūtījusi, vai arī pusotru gadu atpakaļ tādu vispār vēl nebija.

Uzrakstīju vēstuli Zandai, kas dzīvo Hamburgā, kā arī atradu 'Kuhbonbon' lapu Facebook, un uzrakstīju vēstuli arī viņiem pašiem. 27.septembrī saņēmu atbildi no 'Kuhbonbon', to rakstīja Meike Witte. Uzzināju, ka konfektes var pasūtīt arī uz Latviju, lai gan, kad skatījos 'Kuhbonbon' mājas lapā, radās iespaids, ka tādas iespējas nav. Nolēmu veikt pasūtījumu, un to arī izdarīju - konfektes, piegāde no Hamburgas un komisijas maksa par starptautisko pārskaitījumu, ko man noplēsa mana banka - tas viss kopā izmaksāja ap 40 latiem! Nu tikai bija jāgaida.

Smieklīgi - mājas lapā solītais piegādes laiks ir divas dienas, tomēr man nācās gaidīt divas nedēļas. 29.oktobrī beidzot atradu zīmīti dzīvokļa durvīs - kurjers bija atnācis, bet nebija mani saticis. Tā kā biju iedomājusies, ka paka nāks pa pastu parastajā kārtībā, un tā kā telefona numurs nebija prasīts kā obligāts,  aizpildot pasūtījumu lapu to nebiju norādījusi.

Eksprespasta atstātā zīmīte mudināja zvanīt un sarunāt laiku, kad varētu atkārtoti piegātāt man paku. Nākamās dienas rītā pulksten astoņos zvanīju uz Eksprespastu, operatore izklausījās aizvainota, un paziņoja, ka visi kurjeri jau esot prom un manu paku piegādāt varēšot tikai rīt. Nudien nezinu, kur tie visi kurjeri varēja būt pazuduši, bet man visa šī 'ekspress' padarīšana divu nedēļu garumā (pa pastu paka no Hamburgas nāk dienas 5) man jau bija līdz kaklam, un es iedevu savu darba adresi, jo izrādījās, ka piegādāt paku uz Ķengaragu pirms deviņiem rītā vai pēc septiņiem vakarā šie nevarot. Rezultāts - lai man būtu 'ērtāk' paka tika pievesta man Rīgas otrā galā, un pēc tam šos gandrīz 4 kg es ar diviem piebāztiem trolejbusiem vedu un stiepu uz dzīvokli Ķengaragā. Starp citu, 57.pasta nodaļa atrodas manam īrētajam dzīvoklim pāri ielai. Es tiešām būtu gribējusi, lai paka nāk pa parasto pastu - būtu bijis ātrāk, lētāk, tuvāk, ērtāk!!!

Lai vai kā, 31.oktobrī paka beidzot bija klāt! Meike bija piemetusi sūtījumam klāt divas pakas pa velti - ar magonēm un ar marcipānu, kā arī vienu klasisko gotiņu 'standziņu'. Paldies par bonusiem! 

Foto: Sūtījums.

Saldās pakas no ārzemēm

Piektdien no Hamburgas atnāca trešais un noslēdzošais sūtījums manā un Zandas Ohff "Kuhbonbon" epopejā. Lai gan,  par noslēgumiem nav prātīgi runāt, jo gan būs vēl papildinājumi vai kādas dizaina izmaiņas, un viss var sākties no gala, tomēr dotajā mirklī lepni varu paziņot: man ir pilns vācu/poļu gotiņu "Kuhbonbon" papīrīšu komplekts! Vēl vairāk, visas no tām man ir bijusi iespēja arī nogaršot, jo Zanda, gods kam gods, atsūtīja man papīrīšus ar visu saturu!

Otrais, lielākais Zandas sūtījums

Tomēr šo jauko paradumu - sūtīt man papīrīšus ar visu to saturu, iesāka nevis Zanda, bet gan Ieva Leone, mana sena cīņubiedre un draudzene, kas marta sākumā atsūtīja man paciņu no UK, tas ir, no Anglijas. Madonas pastā, saņemot sūtījumu, pēc svara uzreiz sapratu, ka te būs kas ēdamāks par papīrīšiem iekšā. Un, ko domā, bija arī! ;)

Ievas paka

Daži vietējie domā, ka man vajadzētu aprakstīt šo gotiņu garšas īpašības. Hmm. Es mēģināšu, bet brīdinu, ka neesmu nekāda gotiņmīle un pieredzes šajā jautājumā man ir maz.

Pirmais, ko gribu atzīmēt, ir tas, ka gan Anglijā, gan Vācijā nopērkamās gotiņas ir ražotas pēc tradicionālās poļu receptes, bet valsts, kurā šis produkts ir tapis, nav īsti skaidra. "Kuhbonbon", piemēram, esot ražotas EU, bet citur ir norādīta tieši Polija. Iespējams EU šajā gadījumā = Polija. Bet citādi tās ir ta kā vācu gotiņas. Tas pats ar Nelly's "Cow Bons", kas atceļoja no Hamburgas kopā ar savām radiniecēm "Kuhbonbon" - tās ir vāciešiem paredzētas poļu gotiņas. Man gan nācās ar Google palīdzību tulkot uzrakstu čehu valodā: "Země původu: Polsko", lai pārliecinātos, ka tas tik tiešām nozīmē "Izcelsmes valsts: Polija". :D Laikam vācieši negrib to afišēt, tāpēc izvairās pieminēt. Jā, un "Krówka Mleczna", ko Ieva man atsūtīja no Anglijas, arī nākot "pa taisno no Polijas", vismaz tā ir rakstīts uz iepakojuma. Savelkot galus, visas šīs konfektes ir ražotas Polijā pēc poļu tradicionālās receptes priekš Anglijas un Vācijas tirgiem. 

Tā kā to recepte pēc idejas ir viena un tā pati, nav brīnums, ka es nespēju sagaršot būtisku atšķirību starp "Kuhbonbon", "Cow Bons" un "Krówka Mleczna" klasisko gotiņu. Bet, salīdzinot ar latviešu gotiņām, tās ir mazāk saldas un pēc garšas krēmīgākas, tā man šķiet. Jebkurā gadījumā šīs angļu/vācu/poļu krówkas es kaut cik varu ēst, kamēr Latvijas gotiņas manai gaumei jau ir par saldu. Šķiet, "Kuhbonbon" ātrāk sacietē. 

Un lai nesmejas trenēti nogaršotāji par manu gastranomisko neaptēstību gotiņu laukā! Es tikai mācos! ;)

Bez klasiskās gotiņas ir vēl desmit veidu "Kuhbonbon" konfektes: ar riekstiem, šokolādes, kafijas, medus, ar magonēm, olu liķiera, marcipāna, lakricas, lakricas-kējuma un lakricas-piparmētru. Visas konfektes, atskaitot trīs ar lakricu, visā visumā atbilst maniem priekšstatiem par to, kādai jābūt gotiņai, gan garšas, gan izskata, gan konsistences ziņā. Patīkami, ka gotiņa ar riekstiem tik tiešām ir ar riekstiem un tā arī garšo, tas pats sakāms par citām garšām, kas ir visai izteiktas un izteiksmīgas. Vislabāk man laikam patīk marcipāna gotiņa, kuras satāvā ir 12,2 procenti maltu mandeļu. Medus gotiņa savukārt ir vissaldākā konfekte šajā kompānijā, un tas ir tikai loģiski.

Atsevišķs stāsts ir lakricas gotiņas. No skata tās līdzinās plastilīna stienīšiem - melnas, melnas ar baltu un melnas ar zaļu, un tāda pati plastilīnīga sajūta ir tajās iekožoties. Garša? Nav tik traki! Lakricas cienītājiem patiks. Es pat pāris konfektes esmu apēdusi. Ēdot kādu brīdi pat likās krēmīgi gardas, bet pēc tam tā salkanā lakricas pēcgarša visu samaitāja. Bet es jau atradu cilvēkus, kam šīs konfektes likās labas, tā ka zudībā neies! :)

Arī šādas kvadrātainās gotiņas man tagad ir!

Prieks, ka bez pašiem gotiņu papīrīšiem manā kolekcijā tagad ir arī šo gotiņu iepakojumi. To es neesmu īpaši afišējusi, bet es pamazām krāju arī gotiņu kastītes, paciņas, bundžiņas. Tāpēc īpašs paldies Zandai par "Kuhbonbon" bundžiņu kanniņas formā!

Un vēlreiz, paldies, meitenes, par saldiem brīžiem! Neaizmirstiet mani un sūtiet tik vēl! 

Nedēļas korespondence

2010. gada 27. novembrī portālā draugiem.lv es saņēmu vēstuli no divpadsmitgadīgā Marikas Lobovas, kas jautāja, vai mani interesē Vaiņodes rūpkombināta 1997.gada gotiņu papīrīši. Šī bija pirmā vēstule saistībā ar manu kolekciju, ko saņēmu no nepazīstama cilvēka. 

Pagāja daži mēneši, un šī gada 23. februārī beidzot pienāca vēstule no Marikas, kurā bija trīs veidu Vaiņodes gotiņas - ar sarkanu, dzeltenu un zilu liesmu fonā. 

Salīdzinot atsūtītos ar esošajiem, secināju, ka divi - sarkanais un dzeltenais, lai gan ļoti līdzīgi esošajiem, tomēr ir ar atšķirīgiem krāsu toņiem, zilais bija tieši tāds pats. Tātad divi jauni. Un bonuss - Marikas sūtītie papīrīši nav lietoti. Šis apstāklis, kā arī tas, ka zināms precīzs papīrīšu ražošanas gads -1997, uzvedināja mani uz domām, ka kāds no meitenes vecākiem ir strādājis Vaiņodes rūpkombinātā, un man bija taisnība. Savā laikā tur esot strādājusi Marikas mamma, bet jau kopš apmērām 1999.gada rūpkombināts savu darbību ir pārtraucis. 

***

Dažas dienas pirms Marikas vēstules - 19.februārī man pienāca trešais sūtījums no Valda Lūša ar strīpainajām "Dimdiņu" gotiņām. Un vecais joks - lai gan pirmajā mirklī šķita, ka man visas tādas ir, tad salīdzinot secināju, ka uz tekstu un logo izvietojuma maiņas rēķina man ir trīs jauni eksemplāri. "Dimdiņu" gotiņas vispār ir slavenas ar savām neskaitāmajām sīkajām atšķirībiņām, gandrīz vai kaitina. Bet kopskaits aug. 

Valdim kā atbildi nosūtīju mazu jociņu - banknotes, kas visā visumā atgādina Amerikas dolārus, bet amerikāņu mirušo prezidentu vietā tos rotā esošie un visnotaļ dzīvie PS "A.A. & Būvkompānijas" un brālīgo kompāniju vadītāju ģīmetnes. Šīs banknotes tika sagatavotas un izprintētas speciāli "A.A. & Būvkompāniju" Ziemassvētku pasākumam Dikļu pilī, ar tām varēja norēķinātie kazino spēlēs no 2010.gada 17.decembra pulksten 20:30 līdz 18.decembra 1:30, bet pēc tam tie, kas bija vinnējuši visvairāk šīs naudiņas, varēja to apmainīt pret balvām, piemēram, galda spēli "Monopols". Vēlāk "A.A. & Būvkompānijas" darbinieku vidū paklīda joki par Ziemassvētku prēmiju izmaksu "mālnieciņos".

Valdis Lūsis kolekcionē no apgrozības izņemtas banknotes. Tas arī bija iemesls šādam sūtījumam - "arvīdiņi", "vitāliji" un '"mālnieciņi" pilnīgi noteikti ir jau izņemti no apgrozības!

***

Un trešā vēstule, par ko gribēju uzrakstīt, atnāca šodien no pašas tālās Vāczemes. Tā bija iepakota celofāna "ādiņā" un uz tās rēgojās zīmogs "Sūtījums saņemts bojātā veidā". Nopētīju no skata nevainojamo vēstuli - vienīgais bojājums bija ieplīsis stūris celofānam, bet drīz attapos, ka zīmogs taču ir uzspiests uz aploksnes, un to nekādi nevarētu izdarīt cauri celofānam - tātad ne jau tur ir tā vaina.  Vēl markai bija aplocījies stūrītis, bet neticu, ka tas varētu skaitīties "bojājums". Hmm, varbūt vēstule bija izmirkusi? Vai arī runa ir nevis par atsevišķu vēstuli, bet gan par to paku, kurā uz Latviju kopā ar citām vēstulēm ceļoja arī manējā?

Lai vai kā, lai atnāktu no Hamburgas uz Madonu, vēstulei vajadzēja piecas dienas.

Sūtītāja ir Zanda Ohff, vietājā ražojuma zeltene, ko dzīves ceļi aizveduši uz Vāciju. Mūsu ceļi ir krustojušies jau senāk - 2002.gadā tā saucamajā "Valdemāra ielas bordelī" (Tiem, kas nav lietas kursā - "Valdemāra ielas bordelis" nebija nekāds bordelis, bet gan daudzistabu dzīvoklis, ko apdzīvoja vairākas meitenes un tante Margarita - baiss PSRS dāvinājums Latvijai. Viņa labākajās "komunalkas" tradīcijās visvisādi sunīja un apmeloja mūs, darīja riebeklības un saukāja mūsu dzīvokli par "bordeli". Nez kā šai klājas? Vai vēl dzīva?)

Zanda man sūta atklātnīti un četru veidu "Kuhbonbon" papīrīšus - Classic, Noisette, Cafe, Choco un divus SIA "Iecavnieks" konfekšu papīrīšus - ar linsēklām un kaņepju sēklām. 

Zanda pastāstīja man par "Kuhbonbon" ar lakricu, ko pati gan laikam neēstu, bet solīja varbūt man atsūtīt ar visu saturu. Lakciras gotiņas ir melnā krāsā! Es redzēju attēlu www.kuhbonbon.de mājaslapā! Lūk:

Bet "Kuhbonbon" ar lakcicu un piparmētrām - traks var palikt:

"Kuhbonbon" esot ģimenes uzņēmums un ražojot savas gotiņas pēc tradicionālās poļu receptes: cukurs, glikozes sīrups, piens, sviests un krējums.

Tā nu es pirms brīža šiem uzrakstīju vēstuli ar lūgumu atsūtīt man "Kuhbonbon" asortus uz Latviju. Pagaidām nav atbildējuši. Jāgaida.

***

Paldies Marikai, Valdim un Zandai! Paldies visiem, kas sūta, lasa un jūt līdzi! Lai jums laba diena!