Mazliet no 'Skrīveru pārtikas kombināta' nosaukumu vēstures

Mazliet no 'Skrīveru pārtikas kombināta' nosaukumu vēstures (Informācija ņemta no

http://www.draugiem.lv/skriverugotina un http://company.lursoft.lv):

1956.gadā uz vecā Skrīveru spirta brūža pamata tika izveidots 'Ogres rajona patērētāju biedrību savienības rūpkombināts', kas nodarbojās ar augļu un dārzeņu pārstrādi.

Sešdesmitajos gados tas tika pārdēvēts par Latvijas Patērētāju biedrību savienības 'Skrīveru pārtikas kombinātu',

bet vēlāk, deviņdesmito gadu sākumā, (no 25.02.1992 līdz 06.05.1994) pārtapa par Latvijas Kopdarbības Centrālās Savienības 'Turība' 'Skrīveru pārtikas kombinātu',

pēc tam (no 06.05.1994 līdz 31.08.1998) pārdēvēts par Latvijas Kopdarbības Centrālās Savienības 'Turība' 'Skrīveru pārtikas kombinātu',

un no 31.08.1998 līdz 23.11.2000 par Latvijas Kooperatīvo sabiedrību centrālās savienības 'Turība' 'Skrīveru pārtikas kombinātu'.

No 23.11.2000 līdz 15.11.2003, uzņēmums pārtop par SIA 'Skrīveru pārtikas kombinātu', un šodien ir tā pati Sabiedrība ar ierobežotu atbildību 'Skrīveru pārtikas kombināts', nu jau skrīveriešu ģimenes uzņēmums.

Reiz sensenos laikos bija Rēzeknes piena konservu kombināts...

Un cita starpā tur ražoja 'Latgales gotiņas'.

ZOO, Ļevs, tīģerēns un kastīte

Vakar abi ar Valdi ar tramvaju un trolejbusu braucām uz Rīgas ZOO. Diena bija puslīdz silta, bet pelēka un drēgna, un no debesīm nemitīgi smidzināja sīks lietutiņš.

Pie ZOO transporta vārtiem mūs sagaidīja smaidīgs Ļevs sarkanā elektriķa kombinezonā. Arī man bija sarkanas drēbes - mētelis un cepurīte, tāpēc izsecinājām, ka "Gotiņu" kolekcionāru uniforma ir sarkans!

Devāmies uz darbnīcu, kas kā jau kārtīga darbnīca bija stāvgrūdām pilna ar visādiem verķiem, instrumentiem, skrūvītēm, nagliņām. Te bija arī Ļeva laika Čara, kuru vajadzēja pacienāt ar suņu barību no maza trauciņa.

Ļevs pastāstīja par kādu sievieti Jēkabpilī, kas kolekcionē galvenokārt šokolādes papīriņus, bet, ja cītīgāk pameklētu, varbūt atrastu arī kādu "Gotiņas" papīriņu. Šī sieviete atsūtīja Ļevam "Gotiņu" konfekšu kastīti - 1987.gadā drukātu un vēl nesalocītu. Tā kā Ļevs kastītes nekrāj, viņš to atdeva man.

Kastīte pirms locīšanas

Vēl viņa Ļevam pastāstījusi sekojošo:

""Asare" ražoja "Gotiņas" līdz 1986.gadam. 1986.gadā apvienoja P/S "Ābeļi", Jēkabpils konservu fabriku, "Asares" "Gotiņu" cehu ar "XXV PSKP kongresa" P/S un rezultātā izveidojas "XXV PSKP kongresa agrofirma", kura pastāvēja līdz 1992.gadam.
1992.gadā uz "XXV PSKP kongresa agrofirmas" pamata izveidojās agrofirma "Daugava". Tajā pašā gadā slēdza cehu "Asare" un "Gotiņas" ar uzrakstu "Agrofirma"Daugava"" ražoja Jēkabpils konservu fabrika.

1993.gadā Jēkabpils konservu fabrika atdalījās no agrofirmas "Daugava", jo notika privatizācija, bet ilgi neeksistēja. Tajā pašā gadā viss pajuka - kā fabrika, tā arī agrofirma, un "Gotiņas" vairs neražoja."

Tā nu mās kādu brīdi papļāpājām, apmainījāmies ar rezerves "Gotiņām", un tad mēs ar Valdi devāmies aplūkot zvēriņus, bet Ļevs turpināja savas darbadienas gaitas. Mēs cerējām ieraudzīt mazo tīģerēnu Klifu Grantu, ko ap vieniem laižot paskraidīt pa lielo tīģeru aploku, bet diemžēl viņš tā arī neparādījās. Ziņās var lasīt, ka tīģerēnam esot veselības problēmas - sāpot ķepas! Varbūt tāpēc viņš neizgāja pastaigā. Žēl. Lai tik veseļojas mazais strīpainis!

***

Šodien salocīju jauniegūto kastīti. Atgādinu, ka tā nav bijusi ne reizi locīta kopš 1987.gada, kad to nodrukāja. Bija ļoti interesanti, kāda tad tā īsti izskatās. Protams, ir savā ziņā ekskluzīvi, ja kolekcijā ir "neskarts" eksemplārs, bet mana vēlme redzēt galarezultātu bija lielāka par vēlmi saglabāt kastīti nelocītu.

Pēc bildēšanas es to atkal atlocīšu, jo tieši tā vislabāk ir glabāt kastes - gan mazāk burzās, gan vietu daudz neaizņem!

SIA "UNDE" un IK "EKSO M"

Citi Valentīndienā saņem rozes un māla rūķus (pa divi), citi konfekšu "Gotiņa" papīrīšus. 

14.februārī pastā pret parakstu dabūju otru vēstuli no sava jauniegūtā interešu biedra Ļeva Tastevena. Rezultāts - jauna informācija un 11 jaunas Latvijas un 2 jaunas Īpašās Gotiņas.

Ļevs man atsūtīja paša sastādītu gotiņu ražotāju sarakstu, un vaicāja, vai es nevaru to papildināt vai pie vajadzības pakoriģēt. Lai darītu kaut ko lietas labā, nolēmu noskaidrot, kādās attiecībās savulaik bijuši divi uzņēmumu Liezērē - IK "EKSO M" un SIA "UNDE". 

Pa priekšu zvanīju Jānim Miezājam, kas pastāstīja, ka "EKSO M" esot bijis viņa uzņēmums, kas ticis radīts uz kāda cita uzņēmuma bāzes, bet kāda tieši, to Jānis nevarēja atcerēties, toties viņš bija pilnīgi drošs, ka pēc tam vairs nekas tai vietā nav noticis - vēl tagad uz durvīm esot lapiņa ar viņa tālruņa numuru, bet aiz durvīm - miers un klusums. Noskaidroju arī, ka "EKSO M" esot ražojuši tikai viena veida gotiņas ar viena veida papīrīšiem, lūk šādiem:

Jānis Miezājs atzīmēja, ka viņa uztverē tikai klasiskā piena konfekte bez piedevām ir tiesīga saukties "Gotiņa". Un vēl šim esot bijusi doma atsākt visu, jo esot ļoti garšīgs tāds bizness. Kas zin, kas zin.

www.lursoft.lv noskaidroju, ka IK "EKSO M" reģistrēts 2002.gada 25.februārī. Likvidācijas datums gan tur nefigurē, bet Jānis stāstīja, ka gotiņu ražošana esot turpinājusies kādu gadu, tātad augstāk redzamais papīrītis ir datējams ar 2002/2003 gadu.

Jānis man ieteica meklēt tālāku informāciju pie Pētera Krūgaļauža, kas savā laikā esot tā vai savādāk palīdzējis attīstīt un realizēt ideju par gotiņu ražotni. Pēteris Krūgaļaužs tagad ir SEB bankas Madonas filiāles pārvaldnieks. Sameklēju Krūgaļauža numuru un zvanīju. Par abām Liezēres gotiņu ražotnēm viņš neko nezināja teikt, bet atzīmēja, ka allaž cenšoties palīdzēt liezēriešiem. Vēl viņš man pastāstīja, ka gotiņu ražošanas tehnoloģijas izstrādē piedalījusies Ineta Stučka, kas tagad strādājot "Cesvaines pienā".

Labi, zvanu uz "Cesvaines pienu". Tur mani savieno ar Inetu Stučku, kas beidzot lej gaismu SIA "UNDE" un IK "EKSO M" attiecībās. Savā laikā Ineta esot strādājusi SIA "UNDE", un gotiņu ražošanas tehnoloģija viņai esot bijusi zināma no iepriekšējas darba pieredzes kolhozā "Sarkanais stars" Sarkaņos, kur arī tikušas ražotas gotiņas.

Pirms "UNDES" Liezērē nav bijusi gotiņu ražotne, uzņēmums radīts pilnīgi no jauna, bet pēc pāris gadiem "UNDES" iestrādnes pārņēmis "EKSO M". www.lursoft.lv stāsta, ka SIA "UNDE" ir reģistrēta 2000.gada 22.augustā, bet likvidēta - 2004.gada 12.decembrī. Gotiņu ražošana, protams, pārtraukta agrāk. Patiesībā, jau 2002.gada februārī sevi ir pieteicis "EKSO M". Tāpēc "UNDES" gotiņu papīrīši visticamāk ir datējami ar 2000/2001 gadu:

    

Ineta Stučka izklausījās gana atsaucīga un ieinteresēta, tāpēc es viņai pajautātu par iespējamām darba gaitu trofejām - tas ir, gotiņu papīrīšiem. "UNDE" varbūt mani interesētu mazāk par "Sarkanā stara" gotiņām, jo man jau tagad ir klasiskās gotiņas ar 13 un Ziemassvēktu gotiņas ar 10 dažādām tautasdziesmām, tomēr tas nenozīmē, ka nevar atrasties kaut kas jauns - piemēram, kāda "UNDES" tautasdziesma manā kolekcijā ir tikai vienā eksemplārā, un tā pati ar noplēstiem stūriem, kamēr citi eksemplāri man ir simtiem un stāv kaudzēs kartona kastē. Ineta solījās paskatīties, nu tad jau redzēs, varbūt neaizmirsīs. :)

Tā lūk.

***

Un vēl es savam prieciņam nedaudz paspiegojot tīklā, kur atradu Teklas Šaiteres 2009.gada 9.marta rakstu "Dienā" par Rīgas Zooloģiskā dārza elektriķi Ļevu Tastevenu un viņa laiku Čaru. Ļevs apstiprināja, ka šis raksts tik tiešām ir par viņu un viņa suni, un uzaicināja mani kādreiz satikties ZOO, kur varētu apskatīt ne tikai zvērus, bet arī viens otra kolekcijas un pamainīties ar papīrīšiem. Jē! Izkalausās labi.

Vēl no raksta "Dienā" uzzināju, ka Ļevs sevi ne velti sauc par 'kreizi' pensionāru, jo uz darbu Rīgas ZOO viņš dodoties ar velosipēdu vai slēpēm Čaras pavadībā, tāpāt viņš ejot tūrisma pārgājienos, braucot ar laivām, sēņojot, fotografējot. Hmm, es arī eju pārgājienos, braucu ar riteni, laivoju un fotografēju. Un kolekcionēju gotiņas. Izskatās, ka mums ir varen daudz kopīgu interešu! :)

Copy-paste: "Skrīveru saldumu" vēsture

Avots: http://www.skriverusaldumi.lv/lat/vesture/

Skrīveri – vieta, kur jau vairāk kā 50 gadus ražo saldumus !

Konfektes "Gotiņa" tehnoloģijas un receptūras izstrāde aizsākās 1956.gadā, kad tehnologi no Rīgas kopā ar vietējiem darbiniekiem, eksperimentu ceļā izstrādāja savu konfektes "Gotiņa" receptūru un tehnoloģiju.

Nākošā gada rudenī (1957.g.) skrīverieši kā pirmie republikā uzsāk ražot konfektes- "Gotiņa".

Skrīveros savulaik ražoja daudz dažādus saldumus : šerberts , riekstu griljāžs, krējuma pagale, karamele - zīmulis, Gotiņa ar sezamu, Gotiņa ar piparmētru garšu, Gotiņa – Purenīte, Gotiņa ar cigoriņiem, Kafijas Gotiņa, Gotiņa ar aprikozēm, Klasiskā Gotiņa, Gotiņa ar lazdu riekstiem, Gotiņa ar saulespuķu sēkliņām, Gotiņa ar rozīnēm, Gotiņa ar zemesriekstiem, Karameļu Gotiņa.

Arī Lizuma konfekšu ražotne ir viena no senākajām, kur arī tika izstrādāta sava Gotiņas tehnoloģija un tīšanas maniere. Lizumā darbs pie Gotiņas sākās 1959.gadā.

Gotiņas ražošanas tehnoloģijas savā starpā atšķīrās galvenokārt ar to, no kāda piena tika vārītas konfektes, vai svaiga piena, vai iebiezinātā piena, vai sausā pilnpiena. Prasmīgi apgūstot "Gotiņas" tehnoloģiju, no jebkura piena var izvārīt ļoti garšīgas konfektes "Gotiņa". Vislielākā māksla slēpjas tieši vārīšanas procesā!

Mūsu konfektes "Gotiņa" ceļš sākas Lātvijas laukos un tīrumos, kur ganās un ēd zāli bioloģiski sertificētas saimniecības ganāmpulki. Jau kopš seniem laikiem konfektes "Gotiņa" sagatavošanā tiek izmantots tikai Latvijā ražots piens.

Ar 1960.gadu konfekšu "Gotiņa"pieprasījums auga no Krievijas puses, līdz ar to Latvijā izveidojās ļoti daudz ražotņu, ap 30, no kurām lielākā daļa ražoja tikai Krievijas tirgum un citām kaimiņvaltīm.

Jau kopš 1958.gadā Skrīveros tika saražotas 120 t konfekšu "Gotiņa", kas vēlāk pieauga līdz 500 t gadā. Vasaras sezonā strādāja 200 darbinieku, pārējā laikā 120-140. Konfektes "Gotiņa" popularitāte šajā laikā bija ļoti augsta un tika sasniegti rekordlieli cipari, ko Latvija eksportēja uz kaimiņvalstīm ap 6000 t gadā.

Vēl joprojām kaimiņvalstīs ir saglabājies uzskats, ka tieši Latvijā ražotās Gotiņas ir visgaršīgākās un labākās. Daudzas no šīm Latvijas ražošanām bija orientētas uz eksportu uz kaimiņu valstīm, īpaši Krieviju. Kad 80-to gadu beigās Krievijā bija krīze un radās problēmas ar eksportu un cenām, tad lielākā daļa ražotnes Latvijā pakāpeniski aizvērās. Palika tās ražotnes, kas vairāk bija izplatījušās pa Latvijas tirgu. Skrīveru Gotiņai šajā ziņā bija vislielākās iestrādes. Šobrīd Latvijā ir trīs konfekšu "Gotiņa" ražošanas uzņēmumu.

2005.gadā, Skrīveros uz brīdi pārtrauca ražošanu.

Kopš 2005. gada janvāra Skrīveros, bijušajā pienotavas ēkā, uzsāk darbu jaunās, izremontētās telpās saldumu ražotne. Īpašumu iegādājās SIA “Dimdiņi” īpašnieki Iveta un Normunds Audziši. Šajā laikā atjaunots “Skrīveru saldumu” zīmols, papildināts konfekšu “Gotiņa” sortiments un izveidoti vairāki jauni iesaiņojumi, kādos saldumi nonāk veikalu plauktos. “Skrīveru saldumu” ražotnes ir Skrīveros un Lizumā, (kas arī ir viena no senākajām vietām - 1960 g). Uzņēmums paplašina abas ražošanas vietas, radot 40 jaunu darbavietu.

Copy-paste: „Saldus pārtikas kombināta” vēsture

Avots: http://www.saldusgotina.lv/lv/par-mums/veesture-7813

Mūsdienās neviens tā īsti nevar pateikt, kur meklējami leģendārās „Gotiņas” receptes pirmssākumi. Daudzi rakstītie vēstures avoti vēstī, ka pirmā šo konfekšu ražotne izveidota „Skrīveru pārtikas kombinātā” 1957. gadā – pēc tam, kad pārtikas ražošanas speciālisti no Rīgas sadarbībā ar vietējiem darbiniekiem eksperimentu ceļā bija izstrādājuši savu „Gotiņas” receptūru un tehnoloģiju. Tomēr jau Latvijas pirmās brīvvalsts laikā ne viena vien saimniece slavenajā Kaucmindes mājturības skolā bija apguvusi prasmi vārīt piena konfektes pēc līdzīgas receptes. Pirmskara Latvijā „Gotiņām” līdzīgas konfektes esot ražojusi arī Ķuzes fabrika un Latvijas Piensaimnieku savienība.

 

Konfekšu cehs 1960-tajā gadā

1960. gadā ar Latvijas PSR Patērētāju biedrību savienības svētību „Gotiņas” uzsāka ražot arī „Saldus pārtikas kombināts”, tieši mūsu uzņēmums tiek uzskatīts par visvecāko „Gotiņu” ražotni Latvijā, jo spējis pastāvēt cauri visādiem laikiem, turklāt piena konfektes šeit joprojām top vecajās telpās, ievērojot galvenos principus, kas ir senās, labās „Gotiņu” receptes pamatā – svaigs piens un citas dabīgas izcelsmes izejvielas, kā arī roku darbs. Ne velti vairākus gadus pēc kārtas tieši Saldū ražotās piena konfektes ieguvušas godalgotas vietas mazo un vidējo uzņēmumu grupā konkursā „Made in Latvia” par eksportspējīgāko produktu.

„Pirmajos gados „Gotiņas” ražojām pavisam nelielos daudzumos – tikai Latvijas vajadzībām, jo tolaik uzņēmumam bija arī citas nozares: limonādes cehs, desu cehs, maizes ceptuve, dārzeņu un augļu – ogu cehs. „Gotiņas” vārīja divi cilvēki – parastajā katlā uz malkas apkures plīts. Lai konfekšu masa nepiedegtu pie katla apakšas, tā bija jāapmaisa ar mentnēm,” atceras Austra Nordena, uzņēmuma ilggadējā darbiniece.

Vēlākos gados citas nozares pa vienai izbeidza savu darbību, un „Gotiņu” ražošana kļuva par galveno uzņēmuma darbības lauku.

„Agrāk bija tā – vienā dienā sagatavoja „Gotiņu” masu, otrā dienā grieza un tina konfektes. Tagad tas viss notiek vienas dienas laikā. „Gotiņu” gatavošana ritēja daudz lēnāk, jo toreiz nebija tik moderna tehniskā aprīkojuma – katlu un dzesēšanas galdu, kā tagad. Toreiz „Gotiņu” ražošanā tika izmantots invertsīrups, ko gatavojām uz vietas – no cukura, pienskābes un ūdens.”

Latvijā ražotās „Gotiņas” ātri vien iekarojušas popularitāti Krievijā un citās brālīgajās republikās, tāpēc to ražotņu skaits Latvijā tika palielināts, ierīkojot piena konfekšu ražošanas cehus arī citos pārtikas kombinātos.

Lielākā daļa no Saldū saražotās produkcijas nonāca... dzelzceļa vagonos – katru mēnesi uz PSRS plašumiem aizceļoja vairāki desmiti tonnu šajā uzņēmumā saražoto „Gotiņu”.

„Toreiz jau mēs paši nevarējām izvēlēties, kam ražot, kam ne. Arī „Gotiņu” recepte bija stingri jāievēro – paši uz savu galvu nedrīkstējām neko mainīt,” stāsta Austra Nordena. Tomēr arī tajos laikos „Gotiņu” no „Gotiņas” esot bijis iespējams atšķirt, jo, kā jau izsenis zināms, ēdiens, kas pagatavots pēc vienas un tās pašas receptes, divu saimnieču izpildījumā var garšot pavisam atšķirīgi, jo katrai no viņām laika gaitā izveidojušies pašai savi ēdiena pagatavošanas „knifiņi”, kas jūtami ietekmē ēdiena kvalitāti un garšas nianses. Piemēram, „Gotiņu” receptē ir noteikts, kādi produkti, cik daudz un kādā secībā jāsavieno, taču nav pieminēts, ka konfektes nesacukurosies pirms laika, ja atdzesētā masa netiks pārāk daudz cilāta un staipīta. Turklāt, „Gotiņu” garšas nianses ietekmējot daudz un dažādi faktori, tai skaitā – ražošanā izmantotā kurināmā veids.

Latvijas valsts neatkarības atjaunošana un tai sekojošās izmaiņas saimnieciskajā jomā „Gotiņu” ražošanu Saldū īpaši neietekmēja. Arī 90. gados, gluži kā padomju laikā, šajā uzņēmumā strādāja 120 darbinieki vairākās maiņās (šobrīd – 80 darbinieki, no kuriem 50 nodarbināti konfekšu ražošanas cehā), mēnesī saražojot līdz pat 150 tonnām konfekšu, ko realizēja Krievijas tirgos.

Grūtus laikus uzņēmums piedzīvoja 90. gadu beigās, kad Krievijā sākās finanšu krīze. Sadarbība ar šo lielvalsti izbeidzās, un sāka strauji kristies ražošanas apjoms. Toreiz tika ražoti pavisam nelieli konfekšu apjomi tikai vietējā tirgus vajadzībām.

2000. gadā, paveroties jaunām eksporta iespējām, ražošanas apjomi tika palielināti, pakāpeniski paplašinot uzņēmuma sortimentu.